Pēdējais metālists

Ļeņingrada, mans krajs,
Stiprs gars, bet neklausa kājas,
Deviņos rītā pienāk tramvajs.
Kāpju iekšā, dodos mājās.
Šūpina velni un ieaijā sapņos,
Tik labs ir tramvajs, gludas sliedes,
Tikai kāds rupji rausta aiz rokas,
Andžiks nokļuvis ir kontroles mokās.

Pēdējais metālists, metāla burvis – Andžiks
Pēdējais metālists, dusmās skrien durvīs.

Izmests izmestā pieturā Andžiks,
Kājas pašas nes šo uz mājām,
Tikai nākamā rītā sirds stājas,
Nozagta Andžika ģitāra dārgā.

Kur melni mati plīvo un ģitāra skan,
Pie bāra lepni dzīvo pazemes tumsas dēls
Tur saulē pusnakts elles vārti veras ciet,
Un ragana ļaunā ...blaa... Andžik vēl.

Andžiks raud.