Vecis un buldozers

Viņš teica: pēdējais sprādziens jau ir bijis
Un apklusa galvu noliecot klusi
Viņš zināja – mēs nekad vairs nesanāksim kopā
Jo izklīstam katrs uz savu pusi

Viņš teica: te vēl gadsimtu būs kā muzejs
Un uzkodu norijis nopūtās smagi
Viņš zināja – cilvēki drīz nepazīs viens otru
Un izdzīvojušajiem būs lauvas nagi

Viņš teica: arī tos dažus samaitās gudrie
Un avīzi atdeva izlasīt vējam
Viņš zināja – savējiem atlikusi tikai šodiena
Jo rītdiena jau pieder pavedējam

Viņš teica: resursu pietiks tiks nepietiks laimes
Un zīdainim pasvieda saplosīt pasi
Viņš zināja – pilsonība ir fetišs
Un tas bērns būs narkomāns ar visu klasi

Viņš teica: tev mana mīļotā nu labāk viss redzams
Uz tavu nemirstību kā vienmēr es dzeru
Viņš zināja – dzīvie paši sev ir pieminekļi
Un iebrauca kapos ar buldozeru

Viņš teica: aizvien līdzīgāk te vīteros putni
Un degvielu iegūs uz planētas citas
Viņš zināja – nafta un patiesība drīz beigsies
Sirds jau no bailēm un inerces sitas

Viņš teica: tu smietos par mani ja būtu dzīva
Un mīļotās eņģelim uzsmaidīja
Viņš zināja – policists kas tikko iešāva viņam
Nekas vairāk – tikai cilvēks bija

Viņš teica: redzi policist es tagad mirstu...
Un pievēris plakstus gaismai ļāvās:
Tu nebiji nekas – nu mirkli biji kā Dievs
Mana dzīvība bija rokās tavās

Viņš apklusa – policists vēl taustīja pulsu
Neko nesapratis no veča runas glupās
Bet buldozers vientuļi devās tālāk
Pārvērst visu bijušo drupās